Frīdrihu fon Bungi uzskata par Baltijas tiesību vēstures pamatlicēju un nozīmīgāko Baltijas vēstures dokumentu vācēju, sistematizētāju un izdevēju. F. fon Bunge ierindojams starp Eiropā zināmākajiem mūsdienu civiltiesību sistematizētājiem. F. fon Bunge apkopojis, sistematizējis uz romiešu tiesībām balstītās Baltijas privāttiesības un civiltiesības, tādējādi liekot pamatus mūsdienu Latvijas Civillikumam.

F. fon Bunge cēlies no pazīstamas un labi pārtikušas farmaceitu dzimtas Kijivā. Viņa tēvs bija farmaceits Andreass (Andreas Theodor von Bunge) un māte – Elizabete, dzimusi Fūrmane (Elisabeth Fuhrmann).

Bunges dzimtas tradīciju Krievijā bija aizsācis F. fon Bunges vecaistēvs Georgs (Georg Friedrich Bunge). Ap 1749. gadu viņš bija pārcēlies uz dzīvi no Prūsijas Karalistes uz Kijivu Krievijas Impērijā. Kijivā viņš nodibināja vācu luterisko draudzi un 1751. gadā pārņēma vadību sievas dzimtai piederošajā vienīgajā privātajā aptiekā Kijivā. Vēlāk Bunges dzimta ieguva Krievijas pavalstniecību un par nopelniem farmācijā un medicīnā tika uzņemta Kijivas guberņas dižciltīgo reģistrā.

Bunges dzimta saviem bērniem nodrošināja labu izglītību, parasti šim nolūkam aicināja privātskolotājus no Vācijas. Pēc tēva nāves 1814. gadā F. fon Bunges ģimene pārcēlās uz Tērbatu (tagad Tartu) un integrējās vietējo vācbaltiešu kopienā. 1815.–1818. gadā F. fon Bunge mācījās dažādās skolās, tostarp Tērbatas ģimnāzijā (Gouvernements-Gymnasium zu Dorpat). Pēc tās beigšanas 1818. gadā viņš sāka studēt tiesību zinātni Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool). 1823. gadā tajā ieguva jurista kvalifikāciju, bet doktora grādu tiesību zinātnē – 1826. gadā Heidelbergas Universitātē (Universität Heidelberg).

1825. gadā F. fon Bunge salaulājās ar Tērbatas aptiekāra atvasi Vilhelmīni Luīzi Vegeneri (Wilhelmine Luise Wegener). Laulībā dzima dēls Teodors (Theodor Georg Gotthard von Bunge), kurš gāja tēva pēdās – sagatavoja Baltijas civilprocesa regulējumu tiesvedībai.

Studiju laikā F. fon Bunge nolēma savu darbu saistīt ar akadēmisko jomu. Pēc jurista kvalifikācijas iegūšanas F. fon Bunge 1823.–1831. gadā strādāja par privātdocentu, vēlāk par docentu Tērbatas Universitātē. 1831.–1842. gadā kļuva par profesoru un vadīja nodarbības, kas bija veltītas Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tiesībām. Neskaidra kukuļošanas skandāla un ar to saistīto pastāvīgo intrigu dēļ, kurā bija iesaistīta Tērbatas Universitātes vadība, F. fon Bunge 1843. gadā bija spiests pārtraukt akadēmisko darbu un pārcēlās dzīvot uz Rēveli (mūsdienās Tallina). Tā kā F. fon Bunge akadēmiskajā darbā bija pavadījis 20 gadus, viņam izdevās iegūt valsts pensiju, kas nodrošināja turpmāko dzīvi.

Jau darba laikā Tērbatas Universitātē F. fon Bunge aktīvi iesaistījās publicistikā. 1836.–1843. gadā viņš bija Baltijas guberņās populārā Tērbatas nedēļas laikraksta Das Inland (“Iekšzeme”, precīzākā tā laika izpratnē – “Dzimtene”) vadītājs. Das Inland vadmotīvs bija aprakstīt Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vēstures, ģeogrāfijas, sabiedrības, saimniecības, kultūras un citas kopīgās iezīmes. F. fon Bunge bija viens no dedzīgākajiem “Ostzē provinču” (Ostseeprovinzen), kā tolaik pēc vācu tradīcijas vēl turpināja saukt Baltijas guberņas Krievijas Impērijā, kopīgās identitātes popularizētājiem. F. fon Bunges vadībā laikraksts bieži pievērsās šim jautājumam.

Vācu nacionālās vēstures pētniecības tendenču iespaidā F. fon Bunge 1851. gadā ierosināja nozīmīgāko Baltijas vēsturisko dokumentu vākšanu ar nolūku tos publicēt. Tādējādi Baltijas vēsturi bija iecerēts popularizēt vietējā un ārvalstu sabiedrībā un radīt argumentus par labu Baltijas tiesiskajai, politiskajai un kultūras autonomijas nodrošināšanai Krievijas Impērijā. Šīs iniciatīvas rezultātā F. fon Bunges vadībā tapa Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vēsturisko dokumentu (vēstures avotu) grāmatu sērija (“Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten”).

Darbs publicistikas jomā un aiziešana no akadēmiskā darba satuvināja F. fon Bungi ar Baltijas guberņu politisko vidi. 1844.–1858. gadā viņš ieņēma Rēveles pilsētas vadītāja – birģermeisatra – amatu. Tā kā Baltijas privāttiesību jomā F. fon Bunge bija vienīgā autoritāte ar nepieciešamo pieredzi un publikācijām (1834.–1851. gadā viņš bija apkopojis un publicējis Vidzemes un Igaunijas, kā arī Kurzemes privāttiesību avotus un atsevišķā publikācijā devis to skaidrojumus), imperatora kanceleja Pēterburgā viņu nolīga sistematizēt, saskaņot un vienādot vietējās Baltijas guberņu privāttiesības un civiltiesības. Valdības dotā uzdevuma pildīšanas laikā 1856.–1865. gadā F. fon Bunge bija augstākais ierēdnis imperatora kancelejā. Tādējādi par F. fon Bunges mūža nozīmīgākā darba rezultātu kļuva viņa vadībā izstrādātais un Krievijas imperatora 12.11.1864. apstiprinātais Baltijas (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes guberņu) civiltiesību apkopojums (“Сводъ гражданскихъ узаконенiй губернiй Остзейскихъ”, vēlāk arī “Сводъ гражданскихъ узаконеній губерній Прибалтійскихъ”) jeb “Baltijas guberņu provinču tiesību” III daļa. Pirmās divas daļas, kas regulēja Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes pārvaldi, izstrādāja jurists un Vidzemes landrāts Reinholds Samsons fon Himmelšerna (Reinhold Johann Ludwig Samson von Himmelstjerna), un tās pieņēma 1845. gadā.

1865. gadā F. fon Bunge pārcēlās uz dzīvi vācu valsts Saksijas-Koburgas-Gotas hercogistes galvaspilsētā Gotā, vēlāk, jau pēc Vācu Impērijas izveides, dzīvoja Vīsbādenē, kur nodevās Baltijas vēstures pētījumiem, ko ļoti apgrūtināja redzes pasliktināšanās un vēlāk – aklums. Miris Vīsbādenē, kapa vieta līdz mūsdienām nav saglabājusies.

F. fon Bunge uzskatāms par 19. gs. Baltijas lielāko autoritāti tiesību jomā. F. fon Bunge sarakstījis daudzus darbus par tiesību vēsturi un skaidrojumus par tiesiskā regulējuma principiem un īpatnībām Baltijā. Daudz vērtīgu aizguvumu viņš smēlās no vācu zemju un Vācu Impērijas piemēriem, kur vācu apvienošanai 19. gs. bija jāpārvar arī tiesiskā sadrumstalotība – līdzīgi kā trīs Baltijas guberņās.

Latvijā F. fon Bunges sastādītās civiltiesības bija spēkā 1937. gadam, kad tās aizstāja Latvijas Republikas Civillikums, bet Igaunijas teritorijā uz to principiem balstījās līdz pat 1945. gadam. Mūsdienu privāttiesību regulējumā abās Baltijas valstīs satura bāze pārmantota no F. fon Bunges sastādītajām civiltiesībām, kas juristu aprindās dēvēts par “Bunges civillikumu”. Latviešu valodā Bunges civillikumu pirmo reizi 1885. gadā iztulkoja Māteru Juris (“Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmata”).

Līdztekus tiesību jomai F. fon Bunge uzskatāms par nozīmīgu autoritāti arī Baltijas vēstures pētniecībā. Viņš bija viens no Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrības (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands) līdzdibinātājiem, kas kopš 1834. gada kļuva par nozīmīgāko vēstures pētniecības centru Baltijā. 1839.–1859. gadā F. fon Bunge bija viena no tās vadošajām personām. Īpaši nozīmīgs ir F. fon Bunges nopelns Baltijas seno politisko un juridisko dokumentu apzināšanā un publicēšanā.